Darba tirgus Latvijв (стр. 1 из 2)
Tiesību zinātnes
Lauris Šulcs
TZ1D7
Tautsaimniecībā
Darba tirgus Latvijā
Šajā darbā es aprakstu darba tirgus situāciju Latvijā. Tā nav viena no labākajām situācijām Eiropā, pat varētu teikt, ka viena no sliktākajām. Latvijā ir diezgan liels bezdarba līmenis, arī augstāko izglītību spēj iegūt tikai tie , kas var atļauties maksāt par to, jo mūsdienās tas ir dārgs prieks. Protams, ir arī budžeta grupas, taču to ir pārāk maz un tās nespēj sagatavot attiecīgo daudzumu augsti kvalificētus darbiniekus, cik Latvijas darba tirgum ir nepieciešams.
Arī salīdzinot situāciju ar mūsu kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu, situācija Latvijas darba tirgū ir daudz nesakārtotāka un sliktāka.
Kā jebkurā tirgū, arī darbā tirgū mūs interesē preces (darba) cena, pieprasījums un piedāvājums. Mūsdienu ekonomikas teorija par darba cenu uzskata darba algu. Darba alga (W) uzņēmumam ir šī ražošanas faktora izmaksas, bet darbiniekam, kurš ir šī faktora īpašnieks, darba alga ir ienākums, ko tas gūst, realizējot ražošanas faktoru. Izšķir nominālo un reālo darba algu.
Nominālā darba alga ir naudas daudzums, ko strādājošais saņem par savu darbu.
Reālā darba alga ir preču un pakalpojumu daudzums, ko strādājošais var nopirkt par nominālo darba algu.
Darba tirgum ir dažādas formas:
1. pilnīga konkurence;
2. monopols (arodbiedrība nosaka darba pārdošanas noteikumus);
3. monopsons (dotajam darba veidam ir tikai viens darba devējs);
4. oligopsons (dažas firmas algo vienādu vai diferencētu darbu);
5. monopsonistiskā konkurence (daudz firmas pērk diferencētu darbu).
Pilnīgās konkurences tirgū darba piedāvājumu nosaka divi faktori:
1. reālā darba alga;
2. darba robežprodukta lielums naudas izteiksmē.
Pieaugot algoto darbinieku skaitam, samazinās darba robežprodukts naudas izteiksmē. Papildu darbinieku iesaistīšana tiks pārtraukta, kad darba robežprodukts naudas izteiksmē kļūs vienāds ar darba algas likmi.
Neskatoties uz to, ka atsevišķu indivīdu darba piedāvājuma līkne var mainīt savu raksturu, darba piedāvājuma tirgus līkne parasti ir augoša. Tas ir tāpēc, ka nozare vai profesija, kurā ievērojami aug darba alga, kļūst pievilcīga un rodas darba piedāvājums no citām nozarēm vai profesijām, kur darba alga ir zemāka.
Tirgus līdzsvars iestājas pieprasījuma un piedāvājuma līkņu krustpunktā (punkts e). Ja darba alga tiks noteikta augstāka par līdzsvara algu OE, piemēram, OE1, tad pieprasījums pēc darba būs OL1, bet darba piedāvājums būs OL4, t.i., piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Tie, kam nav darba, būs ar mieru strādāt par zemāku algu, un tas pazeminās arī strādājošo algas. Samazināsies piedāvājums, pieaugs pieprasījums. Tādējādi pieprasījums un piedāvājums izlīdzināsies un iestāsies līdzsvars. Ja alga tiks noteikta zemāka nekā OE, piemēram, OE2, tad pieprasījums pēc darba būs lielāks nekā piedāvājums. Lai piesaistītu darbiniekus, darba devēji būs spiesti palielināt darba algas. Tādējādi darba pieprasījums un piedāvājums atkal izlīdzināsies un iestāsies līdzsvars.
Bezdarbs ir situācija, kad darba piedāvājuma apjoms pārsniedz darba pieprasījuma apjomu. Jēdzieni “bezdarbnieks” un “nestrādājošais” nav identiski. Cilvēks var dažādu iemeslu dēļ nestrādāt, bet viņš nebūs bezdarbnieks. Tajā pašā laikā, ja kvalificēts speciālists nevar atrast darbu specialitātē, bet viņam piedāvā kādu citu mazāk kvalificētu darbu, tad šis cilvēks ir bezdarbnieks. Ir jāatšķir bezdarba jēdziena ekonomiskā būtība no tā juridiskās formas. Ekonomista izpratnē bezdarbnieks ir noteiktas kvalifikācijas darbinieks, kurš vēlas strādāt par tajā brīdī dominējošo algu, bet nevar atrast darbu. Bezdarbnieka juridiskais statuss dažādās valstīs tiek noteikts dažādi. Latvijas Republikas likums “Par nodarbinātību” par bezdarbnieku atzīst darbspējīgu, nestrādājošu cilvēku darbspējīgā vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu un ir reģistrēts Nodarbinātības valsts dienestā, un vismaz reizi mēnesī piesakās šajā dienestā.
Ir vairākas bezdarba formas:
Frikcionālais bezdarbs – bezdarbs, kas ir saistīts ar strādājošo brīvprātīgu darbavietas maiņu un pagaidu nenodarbinātību.
Strukturālais bezdarbs – Bezdarbs, ko rada izmaiņas patēriņa preču pieprasījuma un tehnoloģijas struktūrā.
Cikliskais bezdarbs – bezdarbs, ko rada ekonomikas konjunktūras izmaiņas.
Sezonas bezdarbs – ir saistīts ar regulārām atsevišķu nozaru nodarbinātības izmaiņām gada laikā.
Uzņēmējs cenšas saņemt maksimālo efektu no viņa iegūtajiem darba pakalpojumiem. Tāpēc tas nemitīgi meklē darbinieka darba ražīguma palielināšanas veidus, izmantojot šim nolūkam “pātagas un medusrauša metodi”. Gala rezultātā uzņēmēja pūliņu iedarbīgums izpaužas strādājošo darba apmaksas organizācijā.
Atkarībā no faktoriem, liktiem darba algas aprēķina pamatā, visi tās daudzie paveidi var būt sagrupēti divās pamatformās: kā laika darba un gabaldarba alga. Laika darba alga var būt kā samaksa par stundām, dienām, nedēļām vai par mēnesi – atkarībā no aprēķināšanas vienības, t.i., no darba cenas mērvienības (darba stunda, diena, nedēļa, mēnesis). Kopējo darba laiku samērojot ar darba daudzumu, par kuru ir noteikta zināma cena, var aprēķināt darba algu par visu nostrādāto laiku. Ja, konjuktūras pasliktināšanās vai citu apstākļu rezultātā, darba cena ir noslīdējusi uz leju no sākotnēja tajā ieliktā izdevumu apjoma, kas ir nepieciešams darbinieka un tā ģimenes locekļu atražošanai, tad cilvēkam nāksies strādāt virsstundas, pagarinot savu darba dienu.
Pie masveidīgas virsstundu darba izplatības palielinās piedāvājums darba tirgū. Tādā veidā palielinājusies konkurence darbinieku vidū ļaus uzņēmējam samazināt darba cenu savā firmā. Bet tas, savukārt, var samazināt pieprasījuma cenu arī darba tirgū. Pieprasījumu šajā gadījumā vajadzētu raksturot kā elastīgu.
Laika darba algas tālākās tiešās pārveidošanās forma ir gabaldarba algas forma.
Gabaldarba algas forma, atšķirība no laika darba algas, dod iespēju uzņēmējam noteikt zināmu darbinieka darba intensitātes līmeni.
Tiešā gabaldarba samaksa, kā arī tās modifikācijas, ir paredzēta pie plašas roku darba izmantošanas un stimulē, galvenokārt, kvantitatīvu ražojamās produkcijas palielināšanu.
4. Darba tirgus politika Latvijā.
Tā kā darba tirgus politika ir ekonomiskās politikas neatņemama sastāvdaļa, tad, mainoties ekonomiskajai situācijai, mainās arī darba tirgus politikas virzieni, kā arī darbaspēka pieprasījums un piedāvājums darba tirgū. Darba tirgus stratēģijai jābūt saskaņotai ar valsts ekonomisko un sociālo politiku, tāpēc darba tirgus stratēģijas galvenie mērķi var tikt dalīti divās daļās:
- nodrošināt notiekošo ekonomikas pārkārtošanos ar nepieciešamajiem darbaspēka resursiem: nodrošinot prasības pēc jaunas kvalifikācijas strādājošajiem, paaugstinot to kvalifikāciju; veicinot brīvu darbaspēka kustību starp darba meklētājiem un uzņēmējiem,
- nodrošināt bezdarbniekiem iespējas apgūt jaunus darba veidus, papildzināšanas, u.c. – lai izvairītos no sociālās spriedzes un palielinātu iespējas būt sagatavotiem pastāvīgam darbam.
Patreizējā situācija darba tirgū ir krasi izmainījusies kopš 1990. gada līdz ar ekonomikas pārkārtošanos uz pasaules tirgu. Ja līdz 1990. gada sākumam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā bija viena no augstākajām pasaulē, kas radās gan republikas demogrāfiskās situācijas rezultātā, gan ņemot vērā iedzīvotāju salīdzinoši augsto vispārējās un profesionālās sagatavotības līmeni, gan, neapšaubāmi, arī izskaidrojam ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, kur pilnas nodarbinātības aizsegā tika faktiski realizēts totālas nodarbinātības princips, kas no vienas puses ļāva atvirzīt bezdarba problēmu kā neiespējamu, un no otras puses – radīja strādātāju neieinteresētību darba rezultātos un darba vietas sagatavošanā, kā arī kavējas jaunas tehnoloģijas un darba organizācijas formu ieviešanu. Atpalikusī tehnoloģija un zemais darba organizācijas līmenis vispārējas neieinteresētības un personāla mainības apstākļos spēja uzturēt pieaugošu vajadzību pēc darbaspēka resursiem, līdz ar to veicinot arī iedzīvotāju nodarbinātības līmeņa kāpumu. Ilgstoši saglabājās iespaidīgs darbaspēka deficīts 80 – tajos gados – ap 25 – 30. tūkst. cilvēku, taču tas tika mākslīgi uzturēts, attaisnojot intensīvo migrantu pieplūdi. Tradicionālo Latvijas darba tirgus stabilitāti ietekmē tādi apstākļi kā ekonomikas pārkārtošana, atraisīšanās no padomju laika struktūrām un sekojošās naudas plūsmas problēmas.
5. Darba tirgus Latvijā šodien.
Ekonomikas attīstības ritenis griežas sekmīgi, ja ir labas uzņēmējdarbības spējas. Par vienu no galvenajām attīstības priekšrocībām Latvijā aizvadītajos gados tika uzskatīts kvalificētais un samērā lētais darbaspēks. Pēdējā laikā šādas runas dzirdamas arvien retāk. Septembrī 92.1 tūkstotis cilvēku bija bez darba, tas ir, 7.7 procenti no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. 51.2 procenti no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ir bez profesionālās izglītības – viņi ieguvuši vai nu vispārējo vidējo, pamata vai vēl zemāku izglītību. Lai arī zemāka par pamatizglītību pagaidām ir diviem procentiem bezdarbnieku. Starp bezdarbniekiem vismazāk ir cilvēku ar augstāko izglītību. Tā ka Latvijā ir ļoti stingra korelācija starp izglītības līmeni un bezdarbu, un tā pierāda, ka augstākā izglītība ir kapitāls, kas tiek ieguldīts mūža karjeras izveidē. Augstskola nevar sniegt visam mūžam pilnīgu drošību, ka būs darbs, bet tā dod iespēju un prasmi mainīties, pielāgoties, papildināt zināšanas.
Drīz Latvijā nevarēsim runāt ne par kvalificētu, ne arī lētu darbaspēku. Nākotnē darba devējam darbinieka algošana un apmācība izmaksās ļoti dārgi.
6. Latvijas darba tirgus salīdzinājumā ar citām reģiona valstīm.
Mūsu kaimiņi – Igaunija, Lietuva – būtībā pārdzīvo līdzīgas problēmas. Salīdzinot ar attīstītākajām Eiropas valstīm, piemēram, Zviedriju un Dāniju, mums problēmas ir asākas, jo ir raksturīgs ilgstošāks bezdarbs, arī to bezdarbnieku skaits, kas nav ieguvuši nekādu kvalifikāciju, ir lielāks nekā Eiropas valstīs. Viņus ir grūtāk iesaistīt darba tirgū, jo viņi ir imobili, nekustīgi. Mums ir lielāks gan bezdarbnieku īpatsvars, gan arī bezdarbnieku jauniešu un bezdarbnieku pirmspensijas vecumā skaits. Nemobilitāti labi raksturo bezdarba līmenis reģionālajā skatījumā, īpaši augstais bezdarbs Latgales reģionā.
7. Latvijas darba tirgus neatbilst tautsaimniecības pašreizējām prasībām.
Patlaban trūkst informācijas tehnoloģiju darbinieku. Būvnieki uztraucas, ka nav speciālistu, piemēram, tāmētāju. Lielākā daļa uzņēmēju atzīst, ka problemātiski ir ne tikai atrast fiziskā darba darītājus – nedzērājus, bet arī inženierus. Vienlaikus augstskolas ir pilnas ar studentiem, šogad tajās mācās vairāk nekā 100 tūkstoši, taču tautsaimniecībā trūkst speciālistu, no kuriem visvairāk atkarīga ilgtspējīga valsts attīstība. Tiek apmācīts daudz jaunu cilvēku, diemžēl viņi neder darbam.
Nedaudz vairāk par 100 tūkstošiem studentu pavasarī beidza akadēmisko mācību gadu. No tiem trešā daļa – aptuveni 35 tūkstoši – tiek sagatavoti par valsts budžeta līdzekļiem. Pārējās divas trešdaļas par studijām maksā paši. Faktiski valsts var ietekmēt, regulēt vai strukturēt tikai šo vienu trešdaļu, kam tā dod savus līdzekļus. Atlikušās divas trešdaļas veido tirgus. Valstī ir 13 privātās augstskolas. Tās galvenokārt ir orientētas uz lētākām studiju programmām. Nevis sliktākām, bet lētākām, turklāt tādām specialitātēm, kur var ātrāk saņemt labu algu. Tās pārsvarā ir sociālās zinātnes: ekonomisti, grāmatveži, finansisti, uzņēmēji un tieslietu speciālisti.