Darba tirgus un darba alga Arodbiedribas loma darba speka tirgu (стр. 4 из 8)
(MR/P) * MPL =W/P (2)
Tā kā maksimāls ienākums vienmēr ir mazāks ,nekā cena uz monopola produktu ,tāpēc attiecība (MR :P) (2) vienādojumā būs mazāka neka vieninieks .Tāpēc pie pārējiem vienādiem nosacījumiem pieprasījuma slīpē firmai ,kurā ir monopola uz savas produkcijas tirgu ,būs zemāk un kreisāk neka pieprasījums uz darbu ,raksturojošu tādu pašu firmu ,bet kura nav monopola .Ar citiem vārdiem ,pie citiem vienādiem nosacījumiem produkcijas izlaidums pie monopolā konkurences būs zemāk nekā pie konkurences ,tas paša attiecās uz nodarbinātības līmeni .
Bet darba algas līmenis ,kuru maksa monopolists ,nav obligāti jāatšķiras no tas darba algas ,kura jau eksistē konkurentā tirgū ,taču nodarbinātības līmenis ir zemāk . Monopols ražotājs kādas preces var saņemt tikai nelielu sektoru darba tirgū ar noteiktam darbinieku tipu ,un tāpēc viņam ir jāpieņem jau noteiktas darba tirgu cenas ,neskatoties uz to ,kā preču tirgu viņš diktē cenas uz savu produkciju1. Tā ,kāda vietēja monopola firma var saņemt dominējošu vietu uz kādas preces tirgū ,bet kad viņai ir jāpieņem uz darbu kādu darbinieku ,to darīt šo viņai pienāks ar konkurenci ar citām firmām ,noliekot tam vispāratzīto darba algu .
Ir arī tādi apstākļi ,pie kurām ,ka doma ekonomisti ,un firma -monopols var maksāt lielāku darba algu ,neka firmas ,kuri strādā konkurence viena ar otru2 . Monopols ,ASV vieniem no tiem ir atļauts eksistēt pēc likuma ,ir jāpakļaujas valdības regulēšanai ,kura ir vērsta uz to ,lai novērst virsienākumus. Tāda ienākuma regulēšana ,ka var domāt ,stimulē monopolas aplauzt lielāku darba algu ,nekā ja tie aplauztu ,ja būtu pilnīgi monopoli. Ir divi iemesli ,kuri noskaidro šo.
Pirmais :valsts atļauj monopolijai pārnērst izmaksas uz produkta pircējus. Tāpēc
monopolijas vadītāji ,kaut arī nevar maksimizēt ienākumus ,tiecas lai nodrošināt sevišķo stāvokli uz darba tirgus, uzstādot augstu darba algu un pārnesot izdevumus uz patērētāju lielas cenas formā. Iespēja maksāt lielāku algu saviem darbiniekiem
atvieglo vadītāja eksistenci, ļaujot viņam ņemt uz darbu vairāk pievilcīgus ļaužu vai izvelēties darba tirgū darbiniekus ar pieprasītām raksturojumiem.
Otrais :monopols, kuras nav apķertas ar valsts regulēšanu, varbūt, negribēja pievilkt pie sevis lieku uzmanību, ar saviem pārak lielām ienākumiem dēļ. Tas var būt pakalpot viņiem ka motīvu lai būtu augsta darba samaksa. Ar citiem vārdiem, lielākie ienākumi daļēji iemanto skatu augsti apmaksāto darbu kādam darbinieku kategorijām ,bet nav parastas darba apmaksas skata.
Kā tā nebūtu ,datus par monopola izmaksātiem darba algu nav daudz, un tie nav viennozīmīgi. Nedaudzi izpētītāji pienāk pie izvada, ka firmas, kuri eksistē nozares ar mazu konkurentu skaitu, tiešām maksā saviem darbiniekiem vienādas
1Individs ,kurš pieņem jau noteikto cenu ,-tas ir tāds darbinieks ,kurš prezentē tik mazu daļu noteikta tirgu ,ka viņš nevar ietekmēt uz tirgus cenu .Sekojoši ,šādam indivīdam tirgus cena jau ir dota . Indivīds ,kurš nosaka cenu ,-tas ir tāds ,kuram ir pietiekoši monopola varas lai ietekmēt uz cenu .
2Pilno paskaidrojumu šīm argumentam sk. :Armen Alchian and Reuben Kessel, “Competition ,Monopoly , and the Puesuit of Money ,” in Aspects of Labor Economics ,ed. H.G.Lewis (Princeton,N.J.: Princeton University Press ,1962)
kvalifikācijas vairāk, nekā firmas, kuri darbojas konkurenta tirgū. Taču citi izpētījumi regulējamas monopolā ieguva neviennozīmīgus datus par darba atalgojuma izmaksām tiem darbiniekiem, kuri ar vienādu kvalifikāciju tos un konkurējošas firma.
2.3.Monopsons.
Kad tikai viena kompānija iestājas pircējam uz tirgū, tad viņa saucas par monopsonisko. A par cik viņa –vienīgais pircējs, tad viņa var ietekmēt uz darba algas izmēru. Atšķirība no konkurējošiem firmām, kuras ir iespiestās pieņemt jau esošo tirgū darba algas samaksas formas, kas atrod savu atspēkojumu uz horizontālas piedāvājuma slīpas, monopsonas kompānijas iegrūstās ar piedāvājuma slīpi, kura iet uz augšu. Ar citiem vārdiem, darba piedāvājuma slīpi šiem firmām –tas ir tirgus piedāvājuma slīpa. Lai palielinātu ražošanu monopsoniskai kompānijai ir jāpalielina darba samaksu. (Atšķirība no viņas, konkurējoša kompānija var palielināt ražošanu, turējāties jau eksistējošo līmeni darba samaksas tirgū, un var to darīt līdz tai laikā, kad darba samaksās līmenis nekritīs līdz tādiem izmēriem, kuri var pievēst pie darba tirgus sašaurināšanu.)
Par neparastu aspektu firmas darbībā, kura ir piespiestā pieņemt ejošo uz augšu darba piedāvājuma slīpi, ir pārkāpšana maksimālas izdevumus uz darbu virs darba algas. Ja konkurējoša firma pieņem uz darbu 10 darba vietas nevis 9, tad stundām izmaksas uz papildošu darbinieku ir vienādi ar darba samaksas likmi. Bet ja 10 darbiniekus 9 vietā pieņēmis monopsona firma, tad viņai ir jāmaksā augstāku darba algu visiem darbiniekiem atskaitot nepieciešamību maksāt vairāk papildus darbiniekiem. Pieņemsim, ka tāda firma varēja pieņemt uz darbu 9 darbiniekus pie likmes –7 dolāri stundā, bet ja viņa gribētu pieņemt 10 darbiniekus, tad viņai ir jāmaksā 7,5 dolāri stundā. Tāda veidā, 9 darbiniekiem nācās maksāt 63 dolāri stundā (7*9) ,bet 10 –75 dolāri (7.5*10) ,kas nozīme maksu pēdēja darbinieka no norēķina 12 dolāri stundā- vairāk lielāk neka 7.5 dolāri stundā3.
Maksimālas darba izmaksas pārkāpj darba likmi, un tās ietekmē uz monopsona uzvedību. Maksimālam ienākumam, a zināms, jebkādai firmai ir jāpieņem papildošu darbaspēku tiklīdz, kamēr maksimāls naudas produkts nepielīdzinās ar maksimālam izmaksām papildus darbiniekus (MCL).
MRP = MCL (3)
Par cik maksimālie izdevumi uz darbu monopsonistam ir lielāk darba algas likmi ,tad viņam jābeidz pieņemšanu uz darbu jaunus darbiniekus kāda punktā, kur maksimāls naudas produkts pārsniedz darba algu. Kā paradīts 9.zīmējumā, monopsonists pieņem uz darbu darbinieku skaitu vienādu ar EM, tāpēc ka tieši šajā punktā maksimāls naudas produkts ir vienāds ar maksimālam izmaksām uz darbu (punkts X). tomēr monopsoniskai firmai darba samaksa iz mazāka nekā maksimāls
darba samaksas līmenis ,kurš ir nepieciešams lai paņemtu uz darbu EM darbiniekus, kurš varēts būt atrasts uz piedavajuma slīpē, -tas ir WM( punkts Y). Tāda veidā,
3Šeit pieņēmām no hipotēzes, ka monopsons nezina, kādus darbiniekus viņš var pieņemt par 7 dolāriem stundā, bet kādus par 7.5 dolārus stundā. Viņam ir zināms tas, ka ja viņš grib pieņemt 10 darbiniekus, viņam ir jāmaksā 7.5 dolāri stundā, bet ja viņš vēlās pieņemt 9, tad viņām ir jāmaksā tikai 7 dolāri stundā. Tāpēc visi darbinieki saņem vienādu darba algu.
naudas produkts. Ja zīmējums 9.paradītu situāciju konkurentā tirgū, katra firma pieņemtu uz darbu darbiniekus kamēr maksimāls naudas produkts nebūtu vienāds ar darba algu. Tad grafiks MRP kļūst par pieprasījuma likmi uz darbu. Šajā gadījumā darba alga būtu vienāda ar WC, bet nodarbinātība būtu vienāda ar EC. pieverot uzmanību uz to, ka uz monopsona tirgū darba samaksa un nodarbinātība būtu mazāka neka WC un EC.Tīri monopsono kompāniju tirgū ir nedaudzu tas skaita samazinās: par piemēru var būt ogļrača ciemi, kuri atrodas tālākas ciemos; vai arī cukura plantācijās, kur cukura un ogļrača kompānijas ir gandrīz vienīgas darba devējas. Ir arī, taču, darba devēji, kuri ir pietiekami lieli tirgum, un tāpēc viņiem nākas iegrūsties ar ejošu uz augšu piedāvājuma slīpi.
nomināla Maksimālie darba izdevumi (MLC ) 
darba 
alga X Piedāvājums  |
WC Z
T 
WM Y Maksimāls naudas produkts (MRP) 
0 EM EC ETNodarbināto skaits
9.zīm. monopsons efekts.
Dažādi ekonomisti domā, ka daļēji par monopsono tirgu ir medmāsu darba tirgus, tieši mazas pilsētas. Lielāka daļa medmāsu strādā slimnīcas, bet mazas pilsētas parasti ir tikai viena slimnīca. Viņuprāt ,tādas slimnīcas uzvedas tieši ka monopsoni un maksā mazāku darba algu, neka maksātu tādos apstakļos.4
Tajā paša laikā medmāsu darba tirgus raksturo monopsona, tad tas palīdz saprast, kāpēc ir medmāsu trūkums. Pie darba algas līmeņa WM (sk. Zīmi. 9.) darba devējs –
monopolists –dotajā piemēra- slimnīca –pieņems uz darbu EM medmāsu, tāpēc ka tika tad maksimāls ienākums un maksimālie izdevumi būs vienādi. Bet ja visas medmāsas
būs paņemti uz darbu uz darba algu vienādu ar WM ,tad kopējais skaits pieņemto uz darbu medmāsu būs vienāds ar ET. bet par cik pie WM piedāvājums nesasniedz punktu ET, tad medmāsas pietrūkst. Tāda gadījumā slimnīcas vadītājam, varbūt, ir jāpadomā
par to, lai pieņemt uz darbu vairāk medmāsas uz darba likmi vienādu ar WM, bet varbūt viņš nevar un negrib šo, lai nepalielinātu nodarbinātību vairāk pār līmeni EM! medmāsu trūkums, tāda veidā, vairāk šķietā nekā ir īstenībā.
Vēl viens piemērs monopsoniskām tirgum ir skolotāju darba tirgus ārpus lielām pilsētām. Nedaudz, taču, rāda uz to, ka privātfirmām l ielas pilsētās ir pietiekošas varas, lai lai būtu monopsonām. Koncentrēšana darbaspēka nedaudzu darbadevēju rokas maz ietekmē uz izmaksātam darba algām.
 |
4 Par cik monopsonist nekad neuztver darba samaksu kā kādu doto, tad viņam nav darīšanas ar paprasījuma slīpi darba tirgū, vienādi ar to ka monopolistam preču tirgū nav darīšanās ar savas produkcijas piedāvājuma slīpi.
3.Darba alga.
Kā jebkurā tirgū, arī darbā tirgū mūs interesē preces (darba) cena, pieprasījums un piedāvājums. Mūsdienuekonomikasteorija par darbacenu uzskata darba algu. Darba alga (W) uzņēmumamiršīražošanasfaktoraizmaksas, bet darbiniekam, kurširšīfaktoraīpašnieks, darba alga irienākums, kotasgūst, realizējotražošanasfaktoru.
3.1.Darba laiks un darba alga .
Laiku ,kurā cilvēks strādā ,sauc par darba dienu ir darba laiku .
Darba laika ilgums ir mainīgs lielums ,bet tam ir noteiktas robežas .T maksimālo ilgumu nosaka divi faktori :
Cilvēks nevar strādāt 24 stundas diennaktī ,jo viņam ir nepieciešams laiks miegam ,atpūtai ,ēšanai ,t.i. darba spēju atjaunošanai .
Darba laika robežu nosaka morāli sociāla rakstura prasības ,jo cilvēkam bez fiziska spēka atjaunošanas vajag apmierināt arī garīgās vajadzības .
Atbilstoši Latvijas republikas likumdošanai ir noteikts maksimālais darba laiks –40 stundas nedēļā ,tomēr var būt arī nenormēts darba laiks vai saīsināts darba laiks .Faktisko darba laika garumu ietekmē darba intensitāte ,rūpnieciskā cikla fāžu kustība ,bezdarba līmenis .darba laika ilgums lielajos un valsts uzņēmumos parasti tiek noteikts pēc uzņēmēja uz arodbiedrību vienošanās .Mazās firmās spēkā parasti ir privātas vienošanās ar darba devēju .