Arī Latvijas iedzīvotāju priekšā būs izvēle – atbalstīt, vai neatbalstīt eiro ieviešanu ja, es vēlreiz atkārtoju – ja Latvija tiks uzaicināta iestāties un iestāsies Eiropas Savienībā. tāpēc šī iespēja ir pamatīgi jāapsver un visi par un pret – rūpīgi jāizvērtē, jo, nenoliedzami, eiro ieviešana, respektīvi, zināmā mērā Eiropas tautu vienādošana, ir drauds arī tādas mazas tautas, kā latvieši, nacionālās identitātes un mentalitātes saglabāšanai.
Neizdošanās gadījumā cieš visas pasaules ekonomika.
Lai gan Eiropas jaunās valūtas ieviešanas piekritēji cer, ka eiro pozitīvā ietekme izplatīsies ārpus Eiropas kontinenta, sasniedzot ASV un citas pasaules daļas, monetārās savienības pretinieki brīdinājuši, ka eiro projekta neveiksmes gadījumā cietīs visas pasaules ekonomika.
Ja eiro pret ASV dolāru pārmērīgi nostiprinātos, tas veicinātu globālo investoru aiziešanu no ASV finansu tirgiem un izraisītu aizdevuma procentu likmju kāpumu Amerikā. Savukārt, ja eiro kurss pret ASV dolāru strauji kristos, tas negatīvi iespaidotu ASV eksportētājus, kuriem būtu jākonkurē ar lētākām precēm Eiropā.
Tomēr vissliktākais variants būtu, ja, ja krīze izraisītos visā eiro sistēmā. Ja kāda no 11 Eiropas monetārās savienības (EMS) dalībvalstīm nevarētu izpildīt ekonomiskos nosacījumus, kas tai noteikti, iestājoties EMS, tā būtu spiesta izstāties no šīs sistēmas. Tas savukārt izraisītu finansiālus satricinājumus Eiropā un vēl vairāk saasinātu tā jau smago bezdarba problēmu Eiropā. Bet, Māstrihtas līgums nemaz nedod EMS valstīm iespēju izstāties no monetārās savienības. Iestāšanās EMS un eiro ieviešana tiek uzskatīti par neatgriezeniskiem soļiem. Dalībvalstij nebūs iespējams vēlēties aiziet, jo tas norādītu uz nopietnām nesaskaņām Eiropas Savienībā. No tā varētu celties negatīva ietekme uz finansiālajiem tirgiem, kas novestu pie eiro vājināšanas.
ASV valdības amatpersonas vairākkārt izteikušas atbalstu Eiropas kopējās valūtas ieviešanai. ”Stipra un stabila Eiropa ar atvērtiem tirgiem un spēcīgu pieaugumu ir nepieciešama Amerikai un visai pārējai pasaulei,” paziņojis ASV prezidents Bils Klintons.
ASV pārstāvji pauduši uzskatu, ka vienota valūta līdzšinējo 11 valstu vietā ļaus ASV kompānijām vieglāk pārdot savu produkciju 290 miljoniem patērētāju Eiropā. Turklāt, ja eiro dos cerēto ekonomiskā pieauguma efektu, palielināsies iespēja, ka Eiropas iedzīvotāji iegādāsies Amerikā ražoto produkciju. “Tā ir lieliska tirgus iespēja, īpaši mazākām kompānijām, kurām būs jāveic mazāk darījumu ar valūtām. Patērētāji Eiropā varēs viegli salīdzināt cenas, un tas palīdzēs ASV firmām, kuras ir konkurētspējīgas,” sacīja ASV Tirdzniecības palātas Eiropas lietu nodaļas vadītājs Vulfs Brukmans.
*Materiāli ņemti no “Dienas Bizness” un “Deutsche Bank Research”
Pazūd iespēja kontrolēt iekšējo monetāro politiku.
Eiro ieviešanas plānā ietverta arī neatkarīgas Eiropas Centrālās bankas izveidošana, kuras rokās būs nodotas operācijas ar eiro. Tas galvenais uzdevums būs nodrošināt eiro stabilitāti. Tas nozīmē, ka Eiropas monetārās savienības dalībvalsts vairs pati nespēs kontrolēt savu iekšējo monetāro politiku – to darīs Eiropas Centrālā banka. To varētu arī uzskatīt par zināmu suverenitātes, neatkarības zaudēšanu, nonākšanu kāda augstāka spēka atkarībā. Un pastāv taču arī iespējas, ka tiks pieņemti kādas attiecīgas valsts ekonomiku graujoši lēmumi, un šī valsts nebūs spējīga pretoties, jo tā savas monetārās politikas pārraudzību uzticējusi ECB.
Lai nu kā, bet lielākais zaudējums, kas saistās ar eiro ieviešanu ir nacionālās valūtas zudums. Katrai valstij tomēr bija sava valūta, un nereti pēc tām arī sprieda par pašu valsti, piem. Amerika – stipra kā dolārs. Tagad, kad lielākajai daļai Eiropas valstu būs viena un tā pati valūta, vai katra šī valsts nepaliks aizvien bezpersoniskāka?
Kā eiro ir gājis sākot no ieviešanas brīža?
Cerības, ka būs milzīgs labums no lielā caurspīdīguma, konkurences un efektivitātes, izrādījušās stipri pārspīlētas. Eiropas iekšējās cenas atspoguļo divus faktus: pirmkārt, cenas, tāpat kā politika, ir lokāla parādība, un otrkārt, cenu atšķirības lielā mērā ir ilgu antikonkurences un mazumtirdzniecības konkurences ierobežošanas tradīciju rezultāts – tā Rudijs Dornbušs, Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta ekonomikas profesors, bijušais SVF un Pasaules Bankas galvenais ekonomiskais padomnieks.
Protams, pēc vienotās valūtas ieviešanas var sagaidīt ieguvumus no operāciju izmaksu samazināšanās, taču tas nenotiks uzreiz, bet pēc dažiem gadiem, kad reāli nauda nonāks apgrozībā.
Vai eiro palīdzēs atrisināt bezdarba problēmu? Protams, eiro ieviešana dos jaunas darbavietas, jo būs taču jāapmāca speciālisti; eiro ieviešanai seko arī tāda parādība, kā lielo uzņēmumu apvienošanās, bet visu bezdarba problēmu eiro ieviešana neatrisina. Sagaidāma lielāka stabilitāte finansu perifērijās, un tās rezultātā arī straujāki pieauguma tempi, kas zināmā mērā arī sekmē problēmas risinājumu. Taču galvenais ir tas, ka šīs problēmas risinājums nozīmē vēl lielāku ekonomisko pieaugumu un radikālu barjeru likvidēšanu, kas traucē darba tirgum radīt jaunas darba vietas, bet cilvēkiem tikt pie darba.
Tas, ko eiro patiešām dos Eiropai ir finansu deregulācijas (gan nacionālās, gan starpnacionālās) nostiprināšana, kas izveido plašu un dziļu kapitāla tirgu. Eiropa no vecās sadrumstalotās finansu struktūras, kuras pamatā ir bankas, pāriet uz amerikāņu tipa kapitāla tirgu, kur līdzekļi atrodas privātpersonu rokās un kompānijas izlaiž vērtspapīrus un akcijas, kur izdevumi starpniekiem ir nenozīmīgi, un tiek īstenota stingra kontrole pār kompāniju pārvaldi. No tā Eiropas kompānijas tikai iegūs, un tā būs vislielākā pieprasījuma ietekme, kādu mums nācies pieredzēt.
Finansu deregulācija dod iespēju izmantot finansu tehnoloģiju. Turklāt finansu deregulācija un iekšējie tirgus pasākumi paver daudz lielākas iespējas operācijām ārzemēs. Eiro vainago šīs tendences, dodot tām plašu vērienu, samazinot kapitāla cenas, kas rada labvēlīgus apstākļus daudz plašākai dalībnieku kategorijai.
Eiro noderējis Itālijas, Spānijas un pat Francijas makroekonomiskai “atbruņošanai”. Vienotā valūta padara šīs valstis drošas investoriem, tas atspoguļojas daudz zemākās procentu likmēs un augstākā pieauguma tempā; dividendes par risku samazinās, jo šīm valstīm vairs nav centrālo banku vai nacionālo valūtu apmaiņas kursu dažādām spēlītēm.
Makroekonomika kā vietējā iniciatīva vairs nav darba kārtībā, un tā ir ļoti laba ziņa pasaulei, kurā investori tik tikko paspēj aizbēgt ikreiz, kad Banca d’Italia sāk īstenot “neatkarīgu naudas politiku”. Šajā ziņā eiro ir ļoti moderns jaunievedums, kas ir labi pielāgots dziļi integrētam starptautiskā kapitāla tirgum.
Ko atliek darīt perifērijas valstīm? Vairāk integrēta Eiropa un augstāki pieauguma tempi, protams, ir laba lieta, taču tas nav nekas ārkārtējs. Protams, galvenā mācība perifērijai ir šāda: visās valstīs, izņemot vislielākās, nacionālā naudas politika – tā ir pagātne. Centrālajām bankām ar to amatieru politiku, kuras domā, ka vēl var realizēt ilūziju par “savu naudu”, vairs nav vietas.
Nacionālā valūta ir dārgs prieks, un tieši tādēļ Itālija un Francija atteicās no savām valūtām. Nacionālā valūta ierobežo, un par neatkarības ilūziju gadu no gada jāmaksā. Meksika un Polija nevar noteikt zemākas diskonta likmes nekā ASV un Vācija, un par nonākšana līdz tik zemiem rādītājiem tām būtu liela veiksme. Naudas suverenitāte mūsdienās nozīmē tikai vienu – tās ir tiesības piederēt sliktai naudai.
Kā gan lai šīs periferiālās valstis atbrīvojas no vēsturiskā lāsta – Centrālās bankas un nacionālās valūtas, kuru šīs valstis sev radījušas? Tikai sekojot Argentīnas vai Itālijas piemēram: atsakoties no nacionālās naudas politikas un izveidojot stingrus sakarus par pasaules līmeņa valūtu.
Austrumeiropas , kas tik izmisīgi vēlas iekļauties ES un attīstītās pasaules daļā, politikai tagad ir jābūt nepārprotamai – darīt to pašu, ko citi. Bet tas nozīmē valūtas komiteju izveidi un nacionālo valūtu piestiprināšanu eiro. Savukārt Latīņamerikai jāpārtrauc dot bezgalīgus solījumus neīstenot jaunu devalvāciju un beidzot jātiek ārā no haosa un jāpiesaistās dolāram.
Gan privātpersonas, gan starptautiskie kapitāla tirgi redz, kas notiek citās valstīs, un izdara savu izvēli, neskatoties uz robežām, kas nav savienojamas ar nacionālo finansu neatkarību. Apgalvojumi, ka Centrālās bankas (piem., Meksikā vai Polijā) tagad īsteno daudz labāku politiku nav iemesls, lai samierinātos ar daudz augstāku risku. Eiro parādīšanās mācībstunda ir šāda: lai iegūtu patiešām labu valūtu , ir jāizmanto politiskais kapitāls.
Tātad arī analītiķi atzīst, ka Austrumeiropas valstu ceļā uz Eiropas Savienību svarīgs solis ir nacionālo valūtu piesaiste eiro un pēc tam to nomaiņa pret eiro.
Eiro ir veicinājis pieaugumu biržās. Tas ir veicinājis aktivitātes un akciju cenu pieaugumu Eiropas fondu tirgos, paziņojis Milānas akciju biržas vadītājs Stefans Preda.
Pēc viņa vārdiem, eiro ieviešana “izraisīja ļoti lielas korekcijas vērtspapīru portfeļos visā pasaulē” un stimulēja investorus ieguldīt investīcijas akciju tirgos. Jaunā, kopējā valūta piesaista daļu šo investīciju proporcionāli eiro ekonomiskās zonas nozīmei pasaules ekonomikā.”
Pasaules iepazīstināšana ar eiro, ieviešot to neskaidras naudas norēķinos kopš 1999. gada 1. janvāra noritējusi veiksmīgāk, nekā cerēts, tādēļ tiek apspriestas iespējas ieviest eiro skaidras naudas aprēķinos jau agrāk par paredzēto 2002. gada 1. janvāri. Eiro ir iespējams laist apgrozībā pirms 2002. gada, ja šādu soli vienbalsīgi atbalstītu 11 eirozonas valstu vadības, paziņojis Eiropas Savienības komisārs monetārajos jautājumos Īvs Tibalds de Silgū.
Ja visas eirozonas valstis vēlas mainīt termiņu eiro ieviešanai apgrozībā, Eiropas Komisija nekavējoties iniciēs nepieciešamos likumīgos soļus un izvirzīs šādu priekšlikumu. Ja eirozonas valstis izrādīs pietiekami lielu politisko vēlmi, Eiropas Savienības valstu finansu ministri var veikt izmaiņas apstiprinātajā eiro ieviešanas grafikā dažu mēnešu laikā, ziņoja de Silgū.
Arī citi Eiropas ietekmīgākie politiķi un ekonomisti uzskata, ka eiro varētu ieviest apgrozībā pirms plānotā termiņa. Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan aicinājumi kopējo valūtu ieviest apgrozībā 2001. vaipat jau 2000. gadā. Eirozonas valstīm nav nepieciešami trīs gadi, lai sagatavotos operācijām ar skaidru naudu. Pilnīgi pietiekami būtu ar vienu gadu, uzskata Deutsche Bank galvenais ekonomists Norberts Valters.
*Materiāli ņemti no “Deutsche Bank Research” un “Dienas bizness”
Latvija un eiro.
Latvijas Banka nesteigsies latu ciešāk piesaistīt eiro, un, visticamāk, nogaidīs dažus gadus, iekams lems par lata tagadējās piesaistes (SDR groza) mainīšanu – tā Einārs Repše.
LB valūtas departamenta priekšnieks Roberts Grava teica: “Spriežot pēc rādītājiem, lats drīzāk ir pārāk zemu novērtēts, it sevišķi, ja izmanto pirktspējas paritātes mērauklu. Nav ieteicams gaidīt lata devalvāciju.
R. Grava piebilda, ka lata ciešāka saistība ar eiro ir neizbēgama, jo nākamgad no SDR piecu valūtu grozu sakarā ar ES jaunās valūtas ieviešanu izzudīs Francijas franks un Vācijas marka. Savukārt E. Repše teica, ka lēmumu par lata ciešāku piesaisti eiro varēs pieņemt vienīgi tad, “kad būsim redzējuši, vai eiro darbosies tā, kā iecerēts”.
Gan E. Repše, gan R. Grava uzsvēra, ka nav nekādu tehnisku šķēršļu lata piesaistei eiro kaut vai tūliņ, taču tas netiks darīts, jo LB ir piesardzīga attiecībā uz jauno ES valūtu., ko jau 1999. gadā sāks ieviest 11 ES dalībvalstis. ES valstu starpā nav vienprātības, ka būtu nekavējoties jāpārsviežas uz eiro. To, piem., nedarīs mūsu kaimiņvalsts Zviedrija un Latvijas lielais kokmateriālu eksporta tirgus Lielbritānija.
R. Grava stāstīja, ka Latvija, pretēji Igaunijai un Lietuvai savu valsts valūtu nav piesaistījusi vienai no lielajām starptautiskās tirdzniecības valūtām, jo “tādējādi mazinām svārstību un baudām zināmu diversifikācijas efektu.”