“Ifigēnija Aulīdā”
Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.
Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)
Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa Teofrasta skolnieks. Viņa darbs “Raksturi” ir ietekmējis Menandra daiļradi. Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem, ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, “mazā” cilvēka dzīve un liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni”
“Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks”
“,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai dzīvē viss nesagrieztos.”
Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”, “Varonis”, “Nogrieztā matu pīne”, “Samiete”, “Sikionietis”.
Savukārt komēdijai “Īgņa” trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. “Šķīrējtiesa” un “Nogrieztā matu pīne” ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis, viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda, atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas. Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
“Īgņa” - “cilvēku nīdējs”.
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns. Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām. Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst, ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
“Šķīrējtiesa”
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot ģimenes nesaskaņu iemeslus.
Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)
Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb “jaunā stila” pārstāvis. M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. “Par dusmām” - veltījums vecākajam brālim, “Mierinājums Marcijai” - veltīta vēsturnieka Kremūcija Borda meitai.
Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums Helvijai” - veltīts mātei, “Mierinājums Polībijam”, “Par dzīves īslaicību”. Šajā laikā sākas darbs pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta “Par žēlsirdību”. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: “Par atpūtu”, “Par labdarību:, “Dabaszinātniskie jautājumi”, “Morālās vēstules Lucijam” - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
Seneka daiļradē ir divas daļas:
1) Sacerējumu dzeja;
2) Sacerējumi prozā.
Traģēdijas
Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit traģēdijas:
“Trakojošais Herakls”, “Trojietes”, Fēniķietis”, “Mēdeja”, “Fēdra”, “Edips”, “Agamenons”, “Tiests”, “Ētiesi Herakls”, “Oktāvija”, kas gan nav paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju. Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda, Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa traģēdijas sarakstītas “jaunā stila” ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus, kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas struktūru, varoņu traktējums, paša termina “traģiskais” raksturu.
Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par pamatu ņemts Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu. Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas - mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu. Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām, mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka “Mēdeja” ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru. Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam ir vienaldzīgs.
Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles, izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki. Un tikai atsevišķās momentos tie ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi neatklāj sevi darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks, tad noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir gatavs panest visas pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie ir pieaugušie vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi mazāk pārdzīvo paši, bet vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem, bet gan lasītājam, klausītājam. Seneka ētika bija humāna un balstījās uz prātu un ticību cilvēka gara varenībai.